Par Bābeles torni un latviešu valodu

(Pirmā Mozus grāmata, 11. nodaļa)

„ Iesim, nolaidīsimies un sajauksim viņu valodu, ka tie vairs nesaprot cits cita
valodu.
Un tas Kungs tos izklīdināja no tās vietas pa visu zemes virsu un viņi mitējās celt
pilsētu.”

Kāpēc cilvēki vairs nesaprot viens otru? Tāpēc, ka runā dažādās valodās. It kā
vienā – latviešu, bet saprot dažādi vienu un to pašu.
Mūžīgi mūžos valodas ir jaukušās, attīstījušās savstarpējā mijiedarbībā,
pārņēmušas vārdus, izteicienus un formas. Bagātinājušās no citām valodām.
Valoda attīstās līdz ar sabiedrības attīstību. Valoda ir tik elastīga, cik elastīga ir
sabiedrība. Ja sabiedrība stagnē, visupirms tas atsaucas uz valodu - ar aizrādījumiem,
kauninājumiem, nepārtrauktām norādēm uz valodas kļūdām.
Valoda ir Dieva dāvana. Tā nevar būt neglīta vai bezjēdzīga. Cilvēks ar dāvanu var
rīkoties pēc saviem ieskatiem un saprašanas. Var to mīlēt, attīstot un kopjot, un
novērtējot tās vienreizējo skanējumu, ritmu un intonācijas.
Bet var arī pielāgot saviem savtīgiem mērķiem, sajaucot jēdzienu nozīmi, kropļojot
un noplicinot, jo katram mums ir dažāda domāšana.
Valodas dzīvība nav tikai tautas folklorā un literatūrā. Valodu dzīvu uztur cilvēki,
jo valoda ir domāšanas instruments. Un ir svarīgi, kādiem mērķiem mēs šo
instrumentu pielietojam.

Ceļš uz patiesību

J.Rainis „Atdomas”:
„ Cik viegli un ērti būt ticīgam: pieņemt par pilnu to, kas tiek teikts un kam jātic.
Kas teikto nepieņem, tam jāpūlas ar šaubām un meklēšanu. Un tomēr atzīst par
slavējamu kūtro un par peļamu centīgo.”

Ceļš uz patiesību iet caur zināšanām. Katram pašam šis ceļš būtu jāiziet. Iziet tikai
nedaudzi, jo tas ir garš, ērkšķains un smags.
Ko tad pārējie? Vieni paliek ceļa sākumā, citi vidū, vēl citi atmet ar roku un
pievienojas tiem, kas arī iet uz patiesību, uz savu patiesību, kur zināšanu ceļš saucas
atzīšanas ceļš. Tas ir daudz vieglāks ceļojums, kur pašam nav jāpiepūlas tik ļoti, jo
tavā vietā domā citi.
Saka: Dzīve ir vienkārša, vajag to arī tā uztvert.
Jā, piekrītu – dzīve ir vienkārša, ja neņem vērā cilvēku attiecības, kuras balstās uz
katra izpratni par vērtībām. Ja cilvēks pats mēģina izprast un veidot attiecības, tad
dzīve ir sarežģīta. Ja tas akli seko citiem un dara to, ko gaida no viņa citi, tad dzīve ir
vienkārša.
Bet tas ir vergu un kalpu ceļš. Atdzīsti savu Kungu, tici un seko viņam un tu
dzīvosi laimīgi.
Tomēr, ja esi ievērojamu ceļa posmu drosmīgi nogājis pats saviem spēkiem,
uzkrājis garīgās vērtības, palicis vēlīgāks pret cilvēkiem, atradis savu patiesību – tu
vari būt laimīgs, jo esi brīvs.